> Kas ir pirts?

> Pirts tradīcijas pasaulē

> Ja esi izlēmis nopērties...

> Pirts procedūru iedarbība

> Pirts lietas

> Pirmā palīdzība

> Vairāk par alu

>> Alus pirtī

>> Alus senatnē

>> Alus dziedē

>> Ko alus dara labu?

>> Alus dziednieciskās receptes

>> Apiņi

> Pirts kurināšana

> Ja esi nolēmis celt...

> Veselīgam dzīvesveidam

> Ūdens procedūras

> Fitoterapija un aromterapija

> Skaistumam un veselībai

> ---separator---

> Ifrasarkano staru siltuma sauna

> Sieviete un pirts

> Pirts un sports

> Latvijas Pirts Savienība

Pirts lietas
Iebūvējamās pirtis
Pirts kubls
Interesantākie pirts piedāvājumi
Pirts projekti
Pirts būvniecība (guļbūve, koka karkass, frēzbaļķu pirts)

Anekdotes par pirts tēmu.
Karikatūras

Par konkursa atklāŠanu laicīgi paziŅosim!

Pirtslietas viesojas

Forums

Sludinājumi

Pieteikties uz e-jaunumiem

25.
maijs
2019
ALUS SENATNĒ

Vairāk par alu. Alus senatnē.
Ēģipte

Dažādu savvaļā augošo augu ievākšanu var uzskatīt par alus darīšanas pirms vēsturi. Progress uzsākās laikā kad pārgāja uz nopietnāku lauksaimniecību – sāka audzēt kviešus, miežus, prosu, pākšaugus. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka visas tiesības uz alus darīšanas no apiņu dzēriena izgudrošanu pieder dievam Osīrisam. Tas arī nodeva tautai mākslu izgatavot miežu iesalu. Līdz mūsu dienām ir saglabājušās alus darītavas atliekas, kura piederēja neatvairāmajai Nefertiti. Sienu freskās bija attēlota valdniece, lejot alu caur sietiņu, kas bija viens no veidiem kā attīrīt dzērienu no piemaisījumiem. Šāds sietiņš ir Britānijas muzejā. Edinburgā atjauno Senās Ēģiptes alus darīšanas receptes. Viena no receptēm, kura saglabājusies līdz mūsu dienām – labus miežu graudus vairākas reizes mērcē, līdz izveidojas „pārslas”, izžāvē, pagatavo no tiem maizi. Pievieno ieraugu, maizes virskārtu apgrauzdē un turpina nostādināt ūdenī. Iegūto šķidrumu izkāš. Par miežu dzēriena pagatavošanu Nīlas ielejā ir rakstījis arī Herodots. Diodors ir rakstījis, ka Osīrisa pielūdzēji ir gatavojuši šo dzērienu tajās vietās kur nav augušas vīnogas. Alus tāpat kā sīpoli un maize ietilpa ēģiptiešu galvenajā pārtikas saraksta sastāvā. Dienas deva piramīdu celtniekiem bija 3 maizes, 3 trauki ar alu un dažas galviņas sīpoli un ķiploki. Sens papiruss vēsta, ka Aleksandrijā dzīru laikā alu sajauca ar vīnu un medu. Alus darīšanas centrs Ēģiptē bija pilsētiņa Peluzija, tāpēc dažkārt šo dzērienu dēvē par „peluzijas dzērienu”. Ptolemaja dinastijas valdīšanas laikā tika  ieviests speciāls nodoklis uz alu. Alus bija pazīstams arī Kartafāgā.

Šumera Mezopotāmija

Arī Mezopotāmijā arī ļoti sen tika kultivēti mieži. Kā liecina uzraksti uz III gadsimta (pirms mūsu ēras) māla plāksnītes, valdnieka alusdarītavā Lagaš pilsētiņā trijos mēnešos tika pārstrādātas 300 tonnas miežu. Alus darīšanas tehnoloģija ir aprakstīta uz šumeru māla plāksnītēm, kuras ir vairāk kā 5000 gadus senas. Vācu arheologs E. Hubers ir atradis rakstiskas liecības (3000 g. pirms ūsu ēras) par vairāk kā 15 dažādu alus šķirņu pagatavošanu. Šumeriem pat it kā esot bijusi paruna – „Nezināt alu - nezināt prieku”. Šumeri, asīrieši zināja vairāk kā 70 dažādas alus šķirnes ar dažādiem nosaukumiem atkarībā no krāsas, garšas un citām īpašībām. Alus tika dalīts saldajās, tumšajās un gaišajās šķirnēs. Pats populārākais bija tumšais alus ar nosēdumiem un ar nelielu alkohola daudzumu. Dažas alus šķirnes tika bagātināti ar dažādiem garšaugiem, kuri radīja alus rūgteno garšu. Alus bija demokrātisks dzēriens to dzēra parastā tauta un arī valdošā elite un tika pasniegts arī dieviem. Alus bija tirgošanās prece. Šumeri alus darītājus atbrīvoja no došanās karagājienos. Alus darīšanas un tirgošanas standartizācijas noteikumus (1792 – 1750 g. pirms mūsu ēras) radīja valdnieks Hammurapi. Babilonijā alu darīja arī sievietes, pirms tas nebija atļauts. Bargi bija sodi, ja tika pārkāptas normas cenu noteikšanā. Viltota alus izgatavotājs tika noslīcināts vai par sodu līdz pašai nāvei tam bija jādzer šāds viltots alus. Asīrieši alus darīšanas mākslu pārņēma no babiloniešiem, ko apliecina zīmējumi Sargona II pilī, ko attiecina uz VIII g. pirms mūsu ēras.

Ellāda Senā Grieķija

Senajā Grieķijā, kura bija bagāta ar dažādiem vīniem alu necienīja. Tas tika uzskatīts par nabadzīgo dzērienu. Tomēr ārsts Hipokrāts ir alum veltījis grāmatu. Aristotelis ir rakstījis par cilvēku dīvaino uzvedību apreibstot ar alu, tie ir kritušu atpakaļ, nevis šūpojušies uz sāniem kā apreibstot no vīna. Acīm redzot jāatceras, grieķi dzēra vīnu, kas tika atšķaidīts ar lielu ūdens daudzumu.

Senā Roma

Senās Romas iedzīvotāji praktiski nelietoja alu, kas ir raksturīgi arī daudzām mūsdienu romāņu tautām, kuras nodarbojas ar vīnogu audzēšanu.. Ir zināma Plīnija Vecākā liecība par alus gatavošanu no kviešiem Dienvidu Itālijā. Ir parakstīts, ka svētkos par godu dievietei Cererai, tika dzerts alus. No kā arī cēlies alus nosaukums Itālijā „cervisia” un Spānijā “cerveza”. IV gadsimtā, Eiropā alus bija nabadzīgo dzēriens.

Indija

Senajā Indijā alus arī bija zināms. Indijā alu darīja pēc Āfrikas tautu metodēm. Kā izejvielu izmantoja citas lauksaimniecības kultūras. Apreibinošo dzērienu sanskriptā dēvēja par “sura”. Austrumu un Dienvidaustrumu Āzijā rīsu kultivēja jau no IV tūkstošgades pirms mūsu ēras, acīmredzot pirmkārt kā pārtikas produktu. Venēciešu ceļotājs Marko Polo pēc ceļojuma pa Ķīnu (XIII gs.), atzīmēja, ka iedzīvotāji no rīsiem un garšvielām gatavoja dzērienu, no kura varēja noreibt, kā no vīna. Kā zināms no vēlāka laika perioda budistu mūku liecībām, alu tie ir lietojuši ne mazāk kā eiropieši. Mūsdienās Tibetas un Nepālas tautas pagatavo alu arī no miežiem, bet izmanto arī rīsus un prosu.

Inki

Alus bija pazīstams arī pirmskolumba Amerikā, kur kultivēja kukurūzu. Pamat izejvielas lai pagatavotu alu bija graudi un iesals. Parasti tos sajauca vienādās daļās un aplēja ar ūdeni uz vienu diennakti. Pēc tam saberza, līdz izveidojās mīklai līdzīga masa. Mīklu aplēja ar verdošu ūdeni un pievienoja aukstu ūdeni – izveidojās ieraugs. Veicot vēl dažas pagatavošanas manipulācijas iegūto šķidrumu raudzēja. Pēc tam filtrēja caur augu sietu. Iegūto kukurūzas alu varēja glabāt 15 stundas. Kukurūzu alus, kas tika pagatavots pēc vietējām tradicionālajām metodēm un kuram tika pievienoti pipari sauca par “čiča”. Brazīlijā no grauzdētiem graudiem darīja tumšo (melno) alu. Šī tradīcija ir saglabājusies atsevišķos Amazones augšteces reģionos.

Āfrika

Abisīnijas kalniene un Ziemeļu Āfrika, kā uzskata krievu biologs N. Vavilovs, ir savvaļas miežu dzimtene, kuri kļuva par mūsdienu kultivēto miežu pirmstečiem. Strabons, kas dzīvoja mūsu ēras sākumā ir piefiksējis alus izgatavošanas tradīcijas Etiopijā. Vavilovs ir aprakstījis etiopiešu alu ar īpatnēji skābeno garšu. Mirušo pavadīšanas ceremoniju rituālos tie ir izmantojuši alu. Kapā blakus nelaiķim, kuru novietoja ar seju pret dzimtajām vietām, lika arī saimniecības mantas, ēdienu un arī alu. Līdzīgi kā to darīja jau senie ēģiptieši. Visi ceremonijas viesi dzēra alu un ēda ziedojumam pagatavotu kazas gaļu. Sudānas, Ugandas, Zambezi un Kongo upes baseina tautas (kur neauga palmas) alu pagatavoja no āfrikāņu prosas. Portugāļu jūras braucēji (1505-1506 g) vēsta par alum līdzīgu dzērienu Mozambikā. Dienvidu un centrālajā Āfrikā, kur par izejvielu izmantoja arī kukurūzu. Daudz vēlāk Kongo sāka gatavot alu no ievestajām cukurniedrēm.

Eiropa

Alus bija tradicionāls dzēriens tautām, kuras apdzīvoja Eiropu VI un V gs. pirms mūsu ēras.  Arī ķeltiem, kas tajā laikā apdzīvoja Gallijas teritoriju, tas bija zināms dzēriens. Posidonijs I gs. pirms mūsu ēras ir atzīmējis par alus pagatavošanu no kviešiem un medus. Tajā laikā Gallijā alus bija tautas dzēriens un saucās “sogma”. Šis senais ķeltu alus mūsdienās ir saglabājies Ziemeļu Francijā, Beļģijām Anglijā. Nacionālais dzēriens alus bija arī senajiem vāciešiem. Romas vēsturnieks Tacits (98 g.) savā sacerējumā “Par vāciešu izcelšanos” ir atzīmējis, par dzērienu no miežiem un kviešiem, kas rūgšanas veidā tiek pārvērsts par dzērienu kas līdzīgs vīnam.  Alu ko pagatavoja vāciešu un gallu tautas atšķīrās ar skābenu garšu.

Pirms notika Lielā tautu pārceļošana uz Romas impēriju IV – VII gs. mūsu ērā bija zināmas 3 alus darīšanas metodes.

  • Alu darīja izmantojot ieskābušu mīklu.
  • Alu darīja no maizes iesala.
  • Alu darīja no iesala un graudu maisījuma.

Alu pagatavoja to bagātinot ar ozola mizām, koku lapām, rūgtām augu saknēm un citiem aromātiskiem augiem. Šim nolūkam izmantoja rozmarīnu, salviju, lauru koku augļus u. c. Bet dīvaini ir tas, ka tajā laikā apiņus neizmantoja alus darīšanas procesā.




PIRTS KATALOGS, Pirtis, viesu mājas, atpūtas mājas, kempingi, pirtnieki

Pirts/atpūtas vietas PIEVIENOŠANA katalogam

Seko Pirtslietas.lv TWITTER.com

PIRTS BŪVNIECĪBA (GUļBŪVE, KOKA KARKASS, FRĒZBAļķU PIRTS)

Pirts kubli par
ražotāja cenām!

Pirts - saunas iebūvēšana mājā/dzīvoklī

www.zemnieks.info
(veselīgi lauku produkti no zemniekiem)

KAS/KUR/KAD arhīvs

 Jūsu reklāma poŗtālā tikai no 1Ls dienā >







Vai Jums būtu interese iestāties ''Pirts mīļotāju'' klubiņā?
 Ja tāds būtu, tad noteikti pievienotos.
 Nē, mani tas neinteresē.
 Vajadzīga papildus informācija.
Par mums Statistika