Izdrukāts no: http://pirtslietas.lv/web/index.php?id=400203&printDocument=true
Datums: 19.08.2019 11:48

Karkallas teramas
Senajā Romā termu (publiskā pirts) celtniecībai pievērsa lielu uzmanību. Bija izstrādātas speciālas rekomendācijas, pēc kurām būvēja šīs brīnišķīgās un sarežģītās arhitektūras celtnes. Šo celtņu tips un pamatnostādne Senajā Romā izveidojās ap otro gadsimtu p.m.ē.

Karakallas termas iesāk celt imperatora Septīmija Severa laikā (206. g p.m.ē.), un pabedz imperators Karakalla (217. g p. m. ē.).

Karakalla bija ļauns un cietsirdīgs, bailīgs un aizdomīgs valdnieks. Lai iegūtu Romas pilsoņu labvēlību, viņš uzcēla lielisku celtni – termas. Ar celtniecības palīdzību varēja nodarbināt lielu ļaužu daudzumu. 1700 gadus atpakaļ Romā bija 800 nelielas un 5 lielas imperatoru pirtis. Imperatoru pirtīs vienlaicīgi varēja uzturēties ap 3000 cilvēku.

Karkallas termas
Romā bija vairākas gigantiskas arkādes. Tās bija vairākos līmeņos, atkarībā no ūdens avota vietas. Pa šīm ierīcēm pilsētā atplūda kalnu avotu ūdens. Viena šāda ierīce veda uz klinšaino Aventas pauguru, lai nodrošinātu ar ūdeni jauno pirti, kuras platība bija 12 hektāri. Pirts rietumu platformas daļa bija iecirsta klinšainajā paugurā, austrumu daļa pārkārās pāri ielejai. No ielejas puses to balstīja sarežģīta arku sistēma piecstāvīga nama augstumā. Zem platformas izvietoja kurtuves, noliktavas, kurināmo, ūdens cisternas.

Karakallas termas
Vidusdaļā bija izveidota arka, kas bija galvenā ieeja termās. Ciprešu aleja veda uz celtni, kuras galvenā siena nebija izdaiļota. Tikai durvis bija izgreznotas ar bronzu un ieskautas ar marmora sienu. Plašajā zālē vergi pieņēma no apmeklētājiem apģērbu. Zālei bija trīs sienas, ceturtās vietā bija izveidota eja uz baseinu. Romieši uzskatīja, ka peldes vēsā, tekošā ūdenī zem jumta ir kaitīgas veselībai, tāpēc baseins bija ierīkots zem klajas debess. Platas marmora kāpnes no baseina veda uz galveno zāli celtnes centrā. Milzīgo logu bronzas apmalēs bija ieliktas plānas puscaurspīdīga akmens rūtis ziloņkaula krāsā. Šajā zālē bija divas dziļas, pusapaļas nišas – forma nomaskēja sienu biezumu. Nišās atradās marmora vārpas, ko Hērakls atveda no Grieķijas.

Karakallas termas
Karakallas termas no ārpuses sedza marmora plātņu apšuvums, tālak sienas sastāvēja no daudzmetrīga biezuma romas betona.  No ķieģeļiem vai akmeņiem izklāja celtnes “čaulu”, un vidū ielēja betona masu. Sacietējušais betons bija cietāks par akmeni. No centrālās zāles uz karsto pirti veda šaura, līkumota eja. Eja bija veidota šaura un līkumota, lai siltais gaiss strauji neaizplūstu. Šī pirts zāle bija izveidota apaļa. Zālē vienmēr tika uzturēta augsta temperatūra, bet karstais gaiss bija sauss. Tvaiks tika izvadīts pa  apaļajām atverēm kupolā. Šīs atveres  kalpoja arī telpas apgaismošanai. Zālei pieslējās pakavveida telpa, kur gaiss bija ne pārāk karsts, un telpa ar gandrīz aukstu gaisu. Izlutinātie romieši izvairījās no straujām temperatūras maiņām. Šīs telpas kalpoja atpūtai un bija izrotātas ar spilgtiem, interesantiem reljefiem un zīmējumiem. Šeit bija novietoti dažādu valstu mākslas priekšmeti. Lielākie karavadoņi  šīs telpas rotāja ar marmora skulptūrām un unikālu mozaīku. Grīdu veidoja no daudziem tūkstošiem dažādu krāsu akmens kubiciņiem, atveidojot cīņas ainas, putnu, zivju tēlus u.tml. Celtnes malās atradās plaši taisnstūrveida pagalmi. Šeit notika filozofiskas un zinātniskas sarunas. Lai izšķirtu strīdīgos jautājumus, apmeklētāji devās uz blakus esošo bibliotēku. Celtnes aizmugurē bija stadiona laukums vingrotājiem. Tribīnes bija iebūvētas klintī un vērstas uz ziemeļrietumiem, lai vērotājiem acis no saules gaismas nebūtu jāaizsedz ar roku.  Celtnes telpas bija tik veiksmīgi celtas, ka tajās gandrīz visu laiku iespīdēja saule.